Jautājumi ar zemtekstu

Saskarsme ir viena no smalkākajām mākslām, kuru mums nākas pielietot ikdienā, bet darba intervija ir viena no sarežģītākajām saskarsmes formām.

Parasti, iegūstot jaunu paziņu, mēs iepazīstam šī cilvēka vērtību skalu, attieksmi pret līdzcilvēkiem, pret darbu un materiālām vērtībām vairāku mēnešu un pat gadu garumā. Savukārt intervētājs šos jautājumus grib noskaidrot jau pirmajā intervijā.

Protams, ka intervējamajam bieži vien tas ir nepatīkami un pat šokējoši. Jāteic, ka tieši pēc tā, cik komfortabli intervijas laikā jūtas intervējamais var mērīt intervētāja profesionalitāti. Vai citiem vārdiem sakot, intervijas mērķis ir atraisīt intervējamo un iegūt no tā iespējami daudz informācijas – ļaut tam izkratīt sirdi.

Prasmīgam intervētājam ir jāpiemīt ļoti augstai sociālajai kompetencei, jo intervijas laikā ir jānoskaidro jautājumi, par kuriem var būt pat vispār nav pieņemts runāt. Attieksme pret naudu, attieksme pret kolēģiem, godīgums, piemītošie netikumi un daudzi citi delikāti jautājumi ir jāizgaismo, neskatoties uz to, ka intervējamais bieži vien ieņem daudz augstāku sociālo stāvokli par pašu intervētāju. Daudzus jautājumus nākas uzdot caur puķēm – tā, lai tie neaizvainotu intervējamo un atbildes būtu atklātas. Darba intervijā kandidāta mērķis ir sevi pārdot, un labi sagatavots, tā saucamais profesionālais, darba meklētājs var radīt par sevi ļoti pozitīvu, bet tomēr viltus priekšstatu. Šeit var līdzēt slēptie jautājumi, jeb jautājumi ar zemtekstu.

Es esmu dzirdējis dažādas atsauksmes par Jūsu bijušo vadītāju… Kā Jūs pats vērtējat viņa vadības stilu? Ar šādu jautājumu intervētājs var mēģināt noskaidrot intervējamā attiecības ar vadību bijušajā darba vietā un aptuveni prognozēt viņa uzvedību jaunajā darba vietā. Ja intervējamajam šķiet, ka bijušais vadītājs ir bijis nekompetents un pārāk daudz no viņa prasījis, var izrādīties, ka arī jaunajam vadītājam piemitīs līdzīgi netikumi. Vai Jūsu iepriekšējā darba vietā bija labs kolektīvs?, savukārt norādīs (protams, ne viennozīmīgi) uz potenciālā darbinieka spēju sastrādāties ar kolēģiem.

Analizējot intervējamā atbildes ir jābūt ļoti objektīvam un nedrīkst pakļauties emocijām. Ir jāsaprot, ka intervējamajam ir daudzi iemesli, lai viņš būtu satraukts un dažkārt pat nobijies. Jo spēcīgāka ir motivācija uzvarēt konkursā un iegūt jauno darba vietu, jo neadekvātāka var izrādīties intervējamā rīcība. Dažādi jautājumi ar neprofesionāli noslēptu zemtekstu šādā situācijā var novest intervējamo līdz nervu drudzim.

Ejot uz interviju, vajadzētu atcerēties, ka tu piedalies konkursā un uzvarētājs būs viens. Ja tu neesi šis uzvarētājs vēl nenozīmē, ka tu esi sliktāks. Konkursos uzvar atbilstošākie nevis labākie. Bieži nākas atteikt pretendentam, tikai tāpēc, ka viņš ir izrādījies pārāk labs speciālists un konkrētajā amatā nebūs iespējams pilnībā izmantot viņa prasmes. No intervijas nevajadzētu baidīties. Labāk uztvert interviju kā iespēju gūt papildu pieredzi – 80% uztraukuma un baiļu atstājot mājās.

Darba devēju interesē kā intervējamais pavada brīvo laiku, jo tas norāda uz cilvēka vērtību skalu, pasaules uztveri, papildu iemaņām un redzesloku. Uz jautājumu pastāstiet, lūdzu, par saviem vaļaspriekiem, intervētājs var saņemt ļoti lakonisku vaļasprieku uzskaitījumu. Labs intervētājs veido abpusēju dialogu aktīvi klausās, iespējams pat atrod ar intervējamo kādu kopīgu vaļasprieku.

Tādā veidā intervētājs var uzzināt par intervējamo daudz vairāk – viņa attieksmi pret savu aizraušanos, kā arī daudzas personiskās īpašības. Gribētos ieteikt tiem, kuri pošas uz darba interviju – jau pirms intervijas rūpīgi apsvērt, kuri no vaļaspriekiem varētu norādīt darba devējam uz īpašībām un iemaņām, kas būtu noderīgas jaunajā darba vietā. Izpletņlēkšanā izkoptās īpašības varētu neizrādīties noderīgas ķirurģijā.

Intervējamajam būtu jāsaprot, ka intervētājs vēlas noskaidrot intervējamā atbilstību amatam un katrs jautājums ir jāuztver padziļināti. Jāiedziļinās ir ne tikai tajā, ko jautā intervētājs, bet arī jāsaprot – kāpēc viņš šo jautājumu uzdot. Vajadzētu jau iepriekš rūpīgi pārdomāt katru atbildi uz iespējamiem jautājumiem. Nevienam jautājumam nevajadzētu būt negaidītam. Katrs neapdomīgi izteikts vārds var būt daudz liktenīgāks, nekā tas pats vārds ikdienišķā saskarsmē.

Nereti intervētāju interesē intervējamā personīgā dzīve, jo no tā lielā mērā var būt atkarīgs jaunā darbinieka sniegums. Šis ir ļoti delikāts jautājums, jo pieņemt lēmumu par darbinieka atbilstību vakancei, vadoties no viņa personīgās dzīves, var izrādīties diskriminējoši. Par nožēlu jāsaka, ka Latvijas darba tirgū diskriminācija vēl ir samērā bieži sastopama parādība. Runājot par jautājumiem, kuri skar personīgo dzīvi, vajadzētu saprast, kuri jautājumi ir objektīvi svarīgi, lai pieņemtu lēmumu par kandidāta atbilstību amatam. Lietojot diplomātiju, var uzzināt ļoti daudz par intervējamā personīgo dzīvi. Un atkal, viss ir atkarīgs no intervētāja pieredzes. Savukārt intervējamais, ja jautājums skan pārāk tieši un nekorekti, vienmēr var atbildēt izvairīgi, liekot saprast intervētājam, ka tas ir aizgājis pārāk tālu, vai arī var atbildēt ar pretjautājumu – Es ar prieku atbildēšu uz Jūsu jautājumu, bet sakiet, kā tas varētu ietekmēt manu atbilstību jaunajiem darba pienākumiem?.

Jautājums Kāpēc Jūs aizgājāt no iepriekšējās darba vietas?, darba intervijās ir ļoti iecienīts. Uz šo jautājumu atbildi noteikti vajadzētu rūpīgi pārdomāt, jo jaunais darba devējs var pieņemt, ka līdzīga iemesla dēļ tu pametīsi arī šo darba vietu… Kā aiziešanas iemeslu varētu minēt apstākli, kurš nekādā gadījumā nevarēs izveidoties jaunajā darba vietā (bet melot NAV labi!). Noteikti savu iepriekšējo darba vietu nevajadzētu sākt kritizēt, jo tas ir rupjš biznesa ētikas pārkāpums. Arī intervētājs var pieņemt, ka nostrādājot kādu laiku jaunajā darbā, tu arī par to vari nest pasaulē līdzīgu neslavu.

Bijušo priekšnieku un kolēģu raksturojumam vajadzētu būt iespējami pozitīvam, jo pretējā gadījumā tas norādītu, ka tu esi palūgts aiziet no darba un neko labu no tevis nevarēs sagaidīt arī nākotnē. Tā ir likumsakarība – jo patīkamāks cilvēks ir saskarsmē ar kolēģiem un vadību, jo kolēģi labāk attiecas pret viņu pašu, jo viņam pašam tie šķiet jaukāki.

Darba intervijas laikā (un dzīvē vispār) vajadzētu ļoti uzmanīties no citu cilvēku kritizēšanas. Vēl jo vairāk, cilvēks, kuru tu kritizē var izrādīties personīgi pazīstams un labs draugs pašam intervētājam. Es pats reiz uz šādas mīnas uzkāpu – tā bija mācība visam mūžam.

Darba devēji ļoti piesardzīgi izturas pret gariem pārtraukumiem starp darba vietām, jo tie var norādīt uz to, ka šis darbinieks nav izturējis nevienu konkursu un nav spējis sameklēt darbu. Vai tu pats pirktu mašīnu, kuru saimnieks jau pus gadu kā nevar pārdot?

Tāpēc, ja ir pagājis ilgāks laiks kopš iepriekšējās darba vietas pamešanas – jautājums Kāpēc tik ilgi meklējāt darbu ir pašsaprotams. Uz šo jautājumu atbildei ir jābūt gatavai un jāseko bez minstināšanās. Pat labāk, ja pārtraukumam ir bijis objektīvs iemesls, tam vajadzētu būt norādītam jau pieteikuma vēstulē un autobiogrāfijā. Piemēram, bērna vai vecāka ģimenes locekļa kopšana, brauciens uz ārzemēm, mācības vai pašnodarbinātība. Pretējā gadījumā tu pat vari neizturēt pirmo atlases kārtu un nenonākt līdz intervijai.

Cik lielu atalgojumu jūs vēlaties? Kā pieredze rāda – viens no kutelīgākajiem ir jautājums par atalgojumu. Šī galvenokārt ir Austrumeiropas iezīme, kur valda stereotips, ka jautājums par darba algu ir konfidenciāls. Rietumeiropā un Amerikā atalgojums tiek publicēts darba sludinājumā un vēlamais algas līmenis tiek norādīts darba pieteikumā.

Bet lai nu kā – tomēr labāk pirms darba intervijas ir painteresēties, kāds ir vidējais atalgojums konkrētajā amatā un pat vēl labāk būtu izspiegot kāds ir algu līmenis tieši šajā uzņēmumā. Pieprasot pārāk lielu atalgojumu tu vari sabiedēt darba devēju un nemaz netikt uzaicināts uz nākamo interviju (lai gan patiesība ir vēl skaudrāka, jo jautājumu par algu visbiežāk aizskar tikai pēdējā intervijā), savukārt pārāk zemas prasības var radīt iespaidu, ka tu sevi zemu vērtē un neesi pārliecināts, vai spēsi pietiekoši kvalitatīvi tikt galā ar tev uzticētajiem pienākumiem. Var arī rasties iespaids, ka esi izmisuma stāvoklī un gatavs darīt jebko, lai tikai iegūtu šo piedāvājumu.

Noteikti nevajadzētu arī pieļaut standarta kļūdu – Es vēlētos mēnesī saņemt 200 latus pēc nodokļiem… …tas būtu ļoti labi… …var jau arī mazāk. Pēc šāda formulējuma mazāk arī saņemsi. Pat ja budžets šai vakancei bija atvēlēts 250 latu plus likumdošanā paredzētie nodokļi. Nosaucot savu cenu darba intervijā ir jābūt pietekami informētam par situāciju darba tirgū un nepieciešamības gadījumā jāspēj pamatot pieprasītās algas apmēru. Noteikti nevajadzētu uzstāt uz to algas apjomu, kuru tu strādājot šajā uzņēmumā vēlēsies saņemt pēc gada.

Nevajadzētu arī kā pamatojumu algas apjomam minēt darba algu iepriekšējā darba vietā, jo ticiet man – jaunajam darba devējam ar to nav nekāda sakara. Vispirms ļauj darba devējam tevī neprātīgi iemīlēties, apžilbt no taviem talantiem, un tikai pēc tam nogāz viņu no kājām ar savām neiespējamajām atalgojuma prasībām.

Ir labi ja tu, proti pareizi atbildēt uz jautājumiem intervijā, bet nevajadzētu arī aizmirst, ka tu lieliski vari vadīt interviju, uzņemoties iniciatīvu pats. Arī tev nav liegts uzdot jautājumus un pasniegt savas (tavuprāt būtiskākās) priekšrocības brīvas diskusijas formā. Intervētājs vienmēr novērtēs tavu spēju sevi prezentēt, tādejādi atvieglojot viņa darbu un lēmuma pieņemšanu.

Latvijā darba tirgus vēl ir samērā nesakārtots, un dažkārt labāks speciālists strādā par krietni zemāku atalgojumu nekā viņš to būtu pelnījis un otrādi. Šis ir sasāpējis jautājums, jo ikdienā nākas sastapties ar lieliskiem speciālistiem, kuri vienkārši nav pratuši sevi pārdot. Lai arī cik grūti mums nebūtu pieņemt šo domu, tomēr katrā darba intervijā kandidāts sevi pārdod. Bet ieklausieties šajā vārdu salikumā – darba tirgus. Tomēr tas jau laikam ir cits stāsts…

Jautājumus un ieteikumus priecāšos saņemt pa e-pastu: Maris.Silinieks@WorkingDay.lv