Vairs nav nepieciešams „pastāvēt par sevi” – pietiek BŪT PAŠAM

Iemesls šai tēmai bija kādas kursa dalībnieces komentārs par to, ka viņai nav spēka sevi aizstāvēt šīs pasaules priekšā. Turklāt man bieži uzdod jautājumu par šķietamo pretrunu: es apgalvoju, ka dzīves virzošais spēks ir sirds, savukārt daudzi autori iesaka, lai īstenotos šajā pasaulē un sasniegtu savus mērķus, vajag rīkoties caur saules pinumu.

***

Mana auditorija vairākumā ir cilvēki, kuri jau kopš bērnības izjutuši riebumu pret vardarbību, cīņu, intrigām, manipulācijām, spiedienu un tamlīdzīgi. Mēs parasti spējam varonīgi aizstāvēt citu cilvēku tiesības, taču, kad kāds rīkojas negodīgi vai netaisnīgi attiecībā pret mums pašiem, mēs apjūkam. Mums ir grūti atrast vārdus, kas vienlaikus noliktu pāridarītāju pie vietas un neizraisītu mūsos pašos iekšēju riebumu pret sevi par to, ka spēlējam pēc tiem pašiem noteikumiem.

Šīs sajūtas ir normālas. Un par to esmu runājusi jau ne reizi vien – par to, kā saules pinuma spēku aizstāj sirds spēks.

Turklāt cilvēki, kuri izjūt bailes stāties pretī citiem, parasti iepriekšējās dzīvēs bieži vien ir ļaunprātīgi izmantojuši šo prasmi. Vienkāršāk sakot – viņi ir „gājuši pāri citu galvām” un ir iegaumējuši, cik smaga ir samaksa par citu apspiešanu. Tāpēc šajā dzīvē viņi ir izvēlējušies tādu lomu, kurā cīnīties nav iespējams. Taču ir iespējams Mīlēt. Vispirms piepildot sevi, savu ķermenisko dzīves trauku ar šo brīnumaino enerģiju, un pēc tam – starojot to bez vērtējumiem par to, kas notiek apkārt, uzticoties Dzīvei.

Un es nodomāju, ka noteikti ir jārunā par to, ka SPĒKS NAV CĪŅA. Spēks ir Mīlestība. Tā ir pavisam cita virzošā enerģija, kas vispirms maina mūsu iekšējo sajūtu. Šī ir ļoti plaša tēma, tomēr mēģināsim izgaismot vismaz dažus tās aspektus.

***

Cilvēce ir nogājusi milzīgu kolektīvo ceļu. Agrāk pāreja no prāta uz sirdi bija ļoti nedaudzu cilvēku ceļš, un tas izdevās tikai īpaši radītos mākslīgos apstākļos – vientulībā, klosterī, klejojumos un tamlīdzīgi. Jo sociālajā dzīvē, karu un revolūciju, bada un nelaimju fonā, lai sasniegtu savus mērķus, patiešām bija nepieciešams aktīvi izmantot ķermeniskā prāta spēku, kas atrodas saules pinumā. Parasti šo spēku sauc par gribasspēku.

Taču šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad veiksmīga komunikācija ir iespējama tikai tad, ja DIALOGS NOTIEK NO SIRDS. Un sirdij pats svarīgākais ir iekšējais stāvoklis un iekšējā zināšana, ka katra šīs pasaules daļiņa, katra tās izpausme ir vērtīga. Es esmu vērtīgs, bet arī tu esi vērtīgs. Un tad vairs nepastāv tā cīņa par izdzīvošanu, kas raksturīga saules pinuma līmenim.

***

Tomēr ikviens cilvēks piedzīvo tādu attīstības posmu, kad atsakās no tradicionālās spēles – no uzvaras ar kliedzieniem, spiedienu, pazemošanu, viltību un manipulācijām, jo tas kļūst nepanesami, bet izmantot sirds plūsmu vēl nemāk. Tad patiešām šķiet, ka agresoru spiediens no ārpuses pieprasa pašaizsardzību.

Atgādināšu, ka, par laimi, mēs jau atrodamies tādā civilizācijas attīstības stadijā, kurā mūs fiziski neapspiež: mūs neķer aiz rīkles, nežņaudz, nenošauj, neiesloga cietumos… Viss notiek tikai emocionālo reakciju līmenī. Emocionāls spiediens uz mums tiek izdarīts tikai tad, kad mēs pretojamies „maldiem” par mums. Precīzāk – kad mēs tos pamanām.

Ja ļaujam cilvēkam „domāt par mums, kā vien viņš vēlas”, vienmēr ir iespēja mainīt situāciju un smelt spēku sevī. To spēku, kas ārējam vērotājam var būt nemanāms, bet kas ļauj neiesaistīties „spēlē” un palikt savā labajā.

***

Agresija var būt ne tikai ārēja, bet arī iekšēja – kad mūsu pašu neapmierinātība ar sevi un prāta priekšstati par to, kādiem mums vajadzētu būt un kas mums būtu jādara, plosa mūs un rada vainas sajūtu. Starp citu, tas sastopams daudz biežāk un tiek pārdzīvots daudz smagāk. Taču tā jau ir atsevišķa tēma – sevis pieņemšanas tēma.

***

Visos gadījumos, ja mēs sevī zinām, ka jebkurš „uzbrukums” mums ir uzbrucēja problēma, tad uz jebkuru ārēju agresiju vai neapmierinātību mūsu virzienā mēs varam atbildēt ar neiesaistīšanos drāmā un mieru – būtībā ar izšķīdinošu gaismu, apzinoties, ka apsūdzošajam cilvēkam šobrīd ir daudz sliktāk nekā mums. Un pats galvenais – viņš savu sāpju varā. Tāpēc ir bezjēdzīgi kaut ko skaidrot, censties būt patīkamam vai izrādīt līdzjūtību. Svarīgi ir šajā brīdī apzināties savu vērtību un ļaut cilvēkam savā galvā izspēlēt līdz galam to, ko viņš vēl spēlē.

Es nekādā ziņā neaicinu jūs pagriezt otru vaigu, ja jums iesita pa vienu! Taču jūs varat iziet no situācijas, vienkārši atkāpjoties malā. Neupurējot sevi, bet vienkārši neiesaistoties spēlē ar savām emocijām.

***

Pirms daudziem gadiem man praktiskajā dzīvē ļoti palīdzēja līdzība par kādu pagājušo gadsimtu Guru, kurš deva padomu sievietei – atraitnei, kura cieta no tirgotāja uzmākšanās tirgū. Sieviete, budiste, centās atbrīvoties no dusmām uz nekaunīgo vīrieti, taču tas viņu tikai vēl vairāk iedrošināja. Un Skolotājs viņai teica: „Savāc visu mīlestību savā sirdī un, atbildot uz necienīgiem vārdiem, stingri iesit viņam pa galvu ar savu saulessargu.” Bieži šāds „saulessargs” var būt konkrēta rīcība bez paskaidrojumiem vai stingrs vārds. Taču būtība ir emocionālā nepieķeršanās spēlei par to, kuram taisnība un kurš vainīgs. Stāsts ir par brīvību no izrādes, kurā jums cenšas piešķirt lomu.

Šis iekšējais neiesaistīšanās spēks mūsos ir vienmēr. Un tas nav balstīts uz cīņu vai pretdarbību, bet gan uz sirds starojumu. Uz atļauju sev būt pašam un atcerēties, ka katrs cilvēks ir neatkārtojams un unikāls. Tieši šis spēks ļauj mums no iekšienes sajust savu neievainojamību un bez bailēm uzticēties jebkurai situācijai. Tas dod iespēju vienā mirklī pavērst jebkuru situāciju mums vislabvēlīgākajā virzienā. Mūsu uzdevums ir tikai iemācīties uzturēt kontaktu ar šo spēku.

Durtiņas uz šo spēku, kā jūs, iespējams, jau nojaušat, atveras pa pilītei, pa mazai spraudziņai – kolekcionējot tos mirkļus, kad esam bezrūpīgi, pateicīgi, kad izjūtam savu cilvēcisko vērtību, kad piedzīvojam ārēju un iekšēju mājīgumu un komfortu… Tieši apzināti izjustie iekšējās harmonijas mirkļi ļauj mums paņemt šo spēku sevī.

***

Šobrīd ir tik skaisti saullēkti, tik skaisti saulrieti, tik brīnišķīgi aromāti dabā, zaļajos parkos, dārzos un mežā… Piepildies ar to, sajūti sevi šajā pasaulē patiesu un veselu. Un atgriezies šajā stāvoklī sevī ikreiz, kad tev šķiet, ka ārējie agresori cenšas iesaistīt tevi apmaiņā saules pinuma līmenī (kas, starp citu, tev vairs nav paredzēts cīņai).

Vairs nav nepieciešams „pastāvēt par sevi” – pietiek BŪT PAŠAM. Vairs nav nepieciešams karot ar ārējo pasauli – pietiek saprast sevi un cienīt sevi. Un tad tu spēsi mierīgi iet šajā pasaulē, laikus izvairoties no akmens vai apejot peļķi ar samazgām. To pat nepamanot un nekoncentrējoties uz to, vienkārši sekojot tam, kas tev ir patiesi vērtīgs un dārgs.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis