Darbinieka rīcība sociālajos tīklos pārkāpj robežas – kā rīkoties?

Sociālie tīkli var tikt izmantoti ne vien privātajām, bet arī darba vajadzībām. Ja darbinieka rīcību uzņēmuma sociālo tīklu kontos var ierobežot darba devējs, tad darbinieka privātos kontus – īsti nevar. Tomēr, kā rīkoties, ja darbinieks sociālajos tīklos uzvedas nepieņemami?

Ja darbinieks ir pelnījis sodu

Ja, izvērtējot darbinieka rīcību sociālajos tīklos, darba devējs uzskata, ka darbinieka rīcība nevar palikt nesodīta, viņš ir tiesīgs izteikt piezīmi vai rājienu, kā arī izvērtēt nepieciešamību izbeigt darba tiesiskās attiecības.

Ja darbinieks ir pieļāvis pārkāpumu ārpus darba pienākumu izpildes un šāds pārkāpums nav savienojams ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasību par darba līguma izbeigšanu saskaņā ar Darba likuma (DL) 101.panta 5.daļu, ievērojot 1 mēneša termiņu šādas prasības izvirzīšanai. Svarīga iemesla esību konstatē un atzīst tiesa.

Lai gan DL 101.panta 1.daļas 1.–5.punktā noteiktie darba devēja uzteikuma pamati ir savstarpēji konkurējoši, jo saistīti ar darbinieka uzvedību, tie tomēr ir attiecināmi uz pārkāpumu izdarīšanu saistībā ar darba pienākumu pildīšanu. Proti, lai darba devējs varētu uzteikt darba līgumu, tam būs jāspēj pierādīt, ka darbinieka “aktivitātes sociālajos tīklos” ir saistītas ar darba pienākumu veikšanu.

Komercnoslēpuma izpaušanas gadījumā darba devējam palīgā nāk arī Komercnoslēpuma aizsardzības likumā noteiktie aizsardzības līdzekļi, piemēram, aizliegums veikt noteiktas darbības un kaitējuma atlīdzības piedziņa.

Svarīgi ņemt vērā, ka arī saskaņā ar DL 86.–87.pantā noteikto darba devējam ir tiesības prasīt no darbinieka tā rīcības dēļ radušos zaudējumu atlīdzinājumu.

Pierādījumu un paskaidrojumu nepieciešamība

Senāts 2023.gada 6.septembra spriedumā lietā SKC-565/2023 atzinis, ka vispārīgi civilprocesā lietas dalībniekiem atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai. Pieļaujamie pierādīšanas līdzekļi uzskaitīti Civilprocesa likuma (CPL) 17.nodaļā – pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, eksperta atzinums un institūcijas atzinums.

Saskaņā ar CPL 110.pantu rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs un citur). Tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam, līdz ar to ir pieļaujami pierādījumi CPL 95.panta 1.daļas izpratnē.

DL ir noteikts, ka pirms piezīmes vai rājiena izteikšanas darba devējs rakstveidā iepazīstina darbinieku ar viņa izdarītā pārkāpuma būtību un pēc tam pieprasa no viņa rakstveida paskaidrojumu par izdarīto pārkāpumu. Arī tad, ja darba devējs ir nodomājis uzteikt darba līgumu darbinieka pārkāpuma dēļ, viņam ir pienākums pieprasīt no tā rakstveida paskaidrojumu. Paskaidrojumu pieprasīšanas mērķis ir nodrošināt darbiniekam aizsardzības iespēju pret viņam izteikto vai citādi pausto darba devēja neapmierinātību par darbinieka rīcību. Savukārt, lemjot jau par iespējamo darba līguma uzteikumu, darba devējam ir pienākums izvērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, apstākļus, kādos tas izdarīts, kā arī darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējo darbu.

Ja rīcība radījusi sekas uzņēmuma reputācijai

Noderīgas atziņas par juridiskas personas goda un cieņas aizskaršanu Senāts ir izteicis 2022.gada 3.novembra spriedumā lietā SKC-327/2022. Šajā lietā sabiedrība ar ierobežotu atbildību un tajā strādājošs pārdevējs vērsās tiesā pēc tam, kad kāds pircējs, kurš nebija apmierināts ar tam pārdotās preces kvalitāti, “Facebook” interešu grupā publicēja sabiedrību kritizējošu komentāru, kurā, izmantojot vulgārismu, nosaucis komercsabiedrības pārdevēju aizskarošā vārdā, jo pārdevējs neesot pildījis tam doto solījumu. Sabiedrība un tās pārdevējs tiesā prasīja noteikt pircējam par pienākumu atsaukt ierakstu “Facebook” interešu grupā, atvainoties, kā arī samaksāt kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu.

Turpmāk apskatītās Senāta atziņas pēc analoģijas būtu piemērojamas arī strīdos starp darba devēju un darbinieku, ja tas ar saviem izteikumiem vai rīcību sociālajos tīklos būtu aizskāris darba devēja reputāciju.

__________________________________________________________________________

Viedoklis nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā, tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir saistīta ar izteikumu kontekstu
__________________________________________________________________________

Senāts 2020.gada 30.aprīļa spriedumā lietā SKC-77/2020 paudis atziņu – valsts pienākums aizsargāt personas godu izriet no Satversmes 95.panta. Likumdevējs jēdzienu “gods” attiecinājis arī uz juridisko personu reputāciju, un Civillikuma (CL) 2352.1panta normas aptver ne vien fizisku personu goda un cieņas aizsardzību, bet arī juridisku personu reputācijas aizsardzību. Tomēr Senāts spriedumā lietā SKC-327/2022 norādījis – lai arī juridiskām personām ir tiesības aizstāvēties pret apmelojošiem apgalvojumiem, pastāv atšķirība starp komersanta reputācijas interesēm un personas interesi uz sava kā indivīda goda un cieņas neaizskaramību. Ja, vērtējot fiziskas personas goda un cieņas aizskārumu, noteicošais ir morālais aspekts, proti, tas, vai un kā ir ticis ietekmēts personas sabiedriskais vērtējums (gods) un pašnovērtējums (cieņa), tad komersanta reputācijas gadījumā noteicošais ir komerciālais aspekts – tas, kā un vai attiecīgie apgalvojumi ietekmējuši uzņēmuma komercdarbību.

Kā atšķirt – aizskaroša ziņa vai viedoklis?

Nepieciešamība nošķirt godu un cieņu aizskarošas ziņas no aizvainojoša viedokļa izriet no valsts pienākuma aizsargāt atšķirīgas pamattiesības – tiesības uz goda un cieņas aizsardzību (Satversmes 95.pants) un tiesības uz vārda brīvību (Satversmes 100.pants).

Senāts 2011.gada 5.oktobra spriedumā lietā SKC-209/2011 norādījis, ka vispirms ir nepieciešams konstatēt, vai izteikumi, kuri norādīti kā aizskaroši, ir ziņas vai viedoklis, jo tikai ziņas jeb fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta, turpretī viedoklis atspoguļo personas subjektīvo vērtējumu par kādu citu personu, tās darbību vai notikumu un nevar būt ne patiess, ne nepatiess.

Lai noskaidrotu, vai paustas nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas ziņas, izteikumi saskaņā ar Senāta 2018.gada 22.februāra sprieduma lietā SKC-86/2018 atziņām pakļaujami trīs soļu testam, kurā izvērtējams:

vai minētie izteikumi ir ziņa vai viedoklis;
ja izteikumi satur ziņas – vai tās ir patiesas vai nepatiesas;
ja ziņas ir nepatiesas – vai tās aizskar personas godu un cieņu.

Šāds tests izpildāms par katru no norādītajām ziņām atsevišķi.

Savukārt, ja izteikumi ir viedoklis, jāpārbauda, vai tas nav pārmērīgi aizskarošs. Proti, saskaņā ar CL 2352.1panta 1.daļu atbildība iestājas arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskās bāzes, tas ir, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs.

Senāts 2015.gada 24.septembra spriedumā lietā SKC-204/2015 norāda – lai konstatētu, vai izteikums atbilst jēdzienam “ziņas” vai “viedoklis”, jāanalizē konfliktsituācijas apstākļi, konkrēto izteikumu saturs un konteksts, kā arī citi kritēriji, tostarp, kāds ir bijis izteikumu autora mērķis, lietojot šādus izteikumus. Tādējādi noteicošie kritēriji ir:

izteikumu kopējais konteksts;
nozīme, ko šādam izteikumam varētu piešķirt neitrāla persona;
izteikuma autora skaidrojumi.

Ziņas un viedokļa nošķiršanā būtiskākā ir nevis izteikuma gramatiskā interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet gan publikācijas vai izteikumu kopējais konteksts. Piemēram, ja kāda persona nosaukta par “blēdi”, tad viss atkarīgs no konteksta – tas var būt gan vērtējums šīs personas rīcībai kādā sadzīviskā situācijā, gan patiesības pārbaudei pakļaujams fakts, ja ar to domāts konkrēts krimināls nodarījums. Otrkārt, būtiska nozīme piešķirama tam, kā šādu izteikumu uztvertu neitrāla persona. Vai viņš to vērtētu, piemēram, kā neizdevušos joku vai asu kādas personas kritiku, vai arī uztvertu kā konkrētu faktu. Treškārt, svarīga var būt arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem, proti, mērķis.

Patiesības pārbaudes testam pakļauj vienīgi ziņu. Respektīvi, tikai pēc tam, kad izteikums ir atzīts par ziņu, tas pakļaujas patiesības pārbaudei, nevis otrādi. Ir jāpārbauda, vai konkrētajos apstākļos personas apgalvojumiem bijis kāds subjektīvs pamatojums vai arī tie izteikti kā klajš apgalvojums. Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un arī viedoklis var būt pārmērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes, uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 1997.gada 24.februāra spriedumā lietā “De Haes and Gijsels v. Belgium” un 2002.gada 26.februāra spriedumā lietā “Dichand and others v. Austria”. Tādēļ ir jāvērtē, vai pastāv kādi notikumi vai cietušā paša izdarītas darbības, kas ir radījušas pamatu konkrētajam viņa personības vai darbības vērtējumam. Viedoklis nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā, tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi.

Tāpat, pārbaudot izteikumus, nepieciešams izvērtēt, kā tos uztvērusi attiecīgā mērķauditorija (kā situācijas vai apstākļu kritiku vai arī kā konkrēta fakta apgalvojumu).

Senāts 2015.gada 24.septembra spriedumā lietā SKC-204/2015 un 2019.gada 10.jūlija spriedumā lietā SKC-40/2019 norādījis, ka atbildība iestājas arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskās bāzes, proti, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs. Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, jāpastāv zināmam pamatam, piemēram, kādiem notikumiem, vai arī cietušais pats veicis kādas darbības, kas radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam.

Kā vērtēt izteiktos izteicienus?

No ECT prakses izriet, ka principā arī vulgāri un aizskaroši izteicieni, ja tie lietoti, lai izceltu domu, uzsvērtu kādu sabiedrībai nozīmīgu jautājumu un ir izteikti atbilstošā forumā, attiecīgos apstākļos var būt piemēroti. Pat ja kāds šī vārda lietošanu varētu uzskatīt par bezgaumīgu, tiesai būtu jāapsver, kā to uztvertu saprātīga persona, kurai ir vidusmēra jūtīguma un tolerances slieksnis.

Tāpat būtu jāvērtē, vai vulgārismu lietošana konkrētajā forumā nevarētu būt salīdzinoši ierasta, līdz ar to mazāk aizskaroša nekā situācijā, kad šāds vulgārisms būtu lietots oficiālā presē vai bērnu raidījumā. Respektīvi, jāapsver, vai konkrētās neliterārās leksikas lietojumu nenosaka saziņas stila specifika attiecīgajā interneta lietotnē un konkrētajā lietotāju grupā, norādījusi ECT 2016.gada 2.februāra spriedumā lietā “Magyar Tartalomszolgaltatok Egyesulete and Index.hu Zrt v. Hungary”.

Ja vien kritiskais komentārs nav nepatiess pēc būtības, tas vien, ka tas rakstīts šķietami vulgārā stilā, nevar būt vienīgais kritērijs izteikuma atzīšanai par godu un cieņu aizskarošu.

ECT 2011.gada 19.jūlija spriedumā lietā “Uj v. Hungary” paudusi atziņu, ka tad, ja izteikumu mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz kādu nozīmīgu jautājumu, nevis lasītāju prātā noniecināt komersanta produkcijas kvalitāti, aizskaroša viedokļa paušana var būt attaisnojama.

Ja komentārs pausts par noteiktu uzņēmējdarbības praksi, kas var tikt uzskatīta par maldinošu un tās klientiem kaitējošu, pastāv sabiedrības intereses nodrošināt informētas publiskas debates par jautājumu, kas skar daudzus patērētājus un interneta lietotājus.

Senāts spriedumā lietā SKC-327/2022 norādījis – interneta vietnes “Facebook” atbilstošā grupā, kur kādas jomas interesenti apspriež savu pieredzi saistībā ar iegādāto preču kvalitāti, apkalpošanas servisa pieejamību un tamlīdzīgām lietām, ir pieļaujama gan pozitīvu, gan negatīvu atsauksmju (komentāru) ievietošana, un tā ir atzīstama par ierastu un lietderīgu praksi, kas atbilst sabiedrības interesēm un šādu interneta lietotņu grupu izveidošanas mērķim. Vienlaikus komersanta reputācijas aizsardzības interesēs nav pieļaujams publiskot apzināti nepatiesus apgalvojumus.

Autors: