Cerība kā stratēģija.

Kas notiek, kad cilvēks pārstāj ticēt, ka viņa rīcībai ir nozīme?

Šis jautājums nav tikai personisks. Tas ir arī darba vides, organizāciju un sabiedrības jautājums. Mēs daudz runājam par krīzēm, drošības zudumu, konkurētspēju, izdegšanu, pārmaiņām un nenoteiktību.

Taču daudz retāk runājam par to, kas šādos apstākļos palīdz cilvēkam, komandai vai sabiedrībai saglabāt spēju izturēt un rīkoties, ne tikai pielāgoties, bet arī turpināt meklēt risinājumus, uzņemties iniciatīvu un redzēt jēgu savām darbībām arī tad, kad vienkāršu atbilžu nav.

Viena no šīm spējām ir cerība. Nevis cerība kā naivs optimisms vai mierinājuma frāze, ka “viss būs labi”. Bet cerība kā psiholoģisks resurss cilvēkam, komandai, organizācijai un sabiedrībai. Kā spēja redzēt mērķi, meklēt ceļus uz to un saglabāt ticību arī sarežģītos apstākļos.

Tieši par to šovasar runāsim sarunu festivālā LAMPA diskusijā “Cerība kā stratēģija nenoteiktības apstākļos”.

Cerība nav pretstats realitātei

Par cerību bieži domājam kā par kaut ko nedaudz naivu. It kā cerība nozīmētu aizvērt acis uz riskiem un akli ticēt, ka viss atrisināsies pats no sevis. Taču psiholoģijā cerība tiek skatīta daudz konkrētāk. Tā ietver spēju formulēt mērķus, saskatīt iespējamos ceļus uz tiem un ticēt, ka mūsu rīcībai ir ietekme.

Citiem vārdiem – cerība nav pasīva gaidīšana. Tā ir rīcībspējas mehānisms. Cilvēks ar cerību ne vienmēr ir tas, kurš domā, ka viss būs viegli. Drīzāk tas ir cilvēks, kurš sarežģītā situācijā spēj sev pajautāt: “Kas vēl ir iespējams?”, “Ko es varu ietekmēt?”, “Kāds ir nākamais solis?”, “Kur ir ceļš, pat ja tas nav acīmredzams?”

Šādā nozīmē cerība nav atrauta no realitātes. Tieši pretēji – tā palīdz ar realitāti sastapties, neieslīgstot bezspēcībā.

Kas notiek, kad cerības trūkst?

Cerības trūkums ne vienmēr izskatās pēc krīzes. Biežāk tas kļūst par klusu fonu, kas pamazām ietekmē cilvēka domāšanu, uzvedību un attiecības ar darbu.

Kad cilvēks netic, ka viņa rīcībai ir nozīme, viņš sāk mēģināt mazāk un izrādīt iniciatīvu. Kad komanda netic, ka pārmaiņas ir iespējamas, tā kļūst piesardzīgāka un mazāk radoša. Kad organizācija ilgstoši dzīvo bez skaidras virzības, tā kļūst reaktīva – vairāk reaģē uz problēmām, nekā apzināti veido nākamo soli.

Bez cerības cilvēks var būt klātesošs, bet neiesaistīts. Komanda var turpināt strādāt, bet vairs nemeklēt labākus risinājumus. Organizācija var uzturēt procesus, bet zaudēt spēju attīstīties.

Tāpēc cerības trūkums darba vidē nav tikai emocionāls jautājums. Tas ietekmē iniciatīvu, atbildības uzņemšanos, sadarbību, uzticēšanos un spēju pārvarēt grūtības.

Cerība darba vidē: kāpēc tas ir vadības jautājums?

Organizācijās bieži runājam par stratēģiju, mērķiem, efektivitāti un pārmaiņu vadību. Taču pat vislabāk formulēta stratēģija var nestrādāt, ja cilvēki netic, ka to iespējams īstenot, nesaprot savu lomu vai nejūt, ka viņu iesaistei ir nozīme.

Cerība darba vidē nav tikai individuāla īpašība. To ietekmē arī vide, vadība un organizācijas kultūra:

• Vai cilvēkiem ir skaidrs, uz kurieni virzāmies?
• Vai viņi redz vairāk nekā vienu iespējamo ceļu?
• Vai kļūdas tiek uztvertas kā mācīšanās daļa vai kā drauds?
• Vai vadītāji palīdz komandai ieraudzīt rīcības iespējas arī tad, kad situācija ir sarežģīta?
• Vai organizācijā ir vieta sarunām par grūtībām, ne tikai par rezultātiem?

Cerību var stiprināt nevis ar frāzēm “domā pozitīvi”, bet ar skaidrību, līdzdalību, psiholoģisko drošību un reāliem rīcības ceļiem.

Tieši tāpēc cerība var kļūt par vadības instrumentu – resursu, kas palīdz komandām saglabāt virzību, kad apstākļi mainās, un stiprina spēju turpināt mēģināt, kad pirmais risinājums nestrādā. Tā var mazināt bezspēcības izjūtu, kas ir viens no faktoriem, kas veicina profesionālo izdegšanu. Un palīdz cilvēkiem ne tikai izturēt nenoteiktību, bet arī aktīvi orientēties un pielāgoties.

Kāpēc par to runāsim sarunu festivālā LAMPA?

Šobrīd nenoteiktība kļuvusi par daļu no ikdienas – ģeopolitiskā spriedze, ekonomiskās svārstības, tehnoloģiju attīstība, darba vides pārmaiņas, informācijas pārslodze un pārmaiņu nogurums veido fonu, kurā cilvēkiem un organizācijām nepieciešami jauni iekšējie un kolektīvie resursi.

Tāpēc cerība vairs nav tikai individuāls jautājums. Tā ir arī organizāciju noturības, sabiedrības līdzdalības un uzticēšanās jautājums.

Sarunu festivālā LAMPA diskusijā “Cerība kā stratēģija nenoteiktības apstākļos” runāsim par to, kas notiek, kad cerība pazūd – personīgajā dzīvē, darbā un sabiedrībā. Meklēsim atbildes uz jautājumu, kas veido cerību un vai to iespējams attīstīt apzināti.

Diskusijā piedalīsies dažādu jomu pārstāvji, apvienojot psiholoģijas, organizāciju attīstības, biznesa, publiskās pārvaldes un sabiedriskās līdzdalības perspektīvas.

Diskusija notiks 10. jūlijā plkst. 14.00 sarunu festivālā LAMPA (Cesīs), skatuvē DZIRKSTELE.

Raksta autors:
Viktorija Buraka

Avots: