Darbaholisms – stress – veselība – karjera?…

Reiz, kāds zviedru kolēģis man izteica kritisku piezīmi: Jūs, šeit Latvijā, neprotat ne strādāt, ne atpūsties… Darba laikā Jūs nodarbojaties ar personīgiem jautājumiem un darbu ņemat uz mājām, vai vēl ļaunāk – sēžat darbā līdz desmitiem vakarā. Un viņam bija taisnība.

Darba laikā bieži vien tiek apmeklētas frizētavas, maksāti komunālie rēķini, zvanīts draugiem un daži pat pamanās iepirkties. To varēja atļauties padomju laikos. Bet vai kādreiz mēs esam parēķinājuši, cik izmaksā viena darba stunda darba devējam? Tā nav tikai alga, ko mēs saņemam. Jāpieskaita arī nodokļi, darba vietas nodrošinājums (biroja izmaksas, transports, apdrošināšana, drošības sistēmas) un visbeidzot neiegūtā peļņa. Viena darba stunda var izmaksāt no 10 līdz 200 – 300 latiem, atkarībā no uzņēmuma darbības jomas. Šeit mēs varam izrēķināt, cik darba devējam izmaksā viena tase kafijas, ko mēs izdzeram darba laikā. Nelietderīgi izšķiežot darba laiku, mēs netiekam galā ar saviem pienākumiem un darba diena ievelkas. Nepietiek laika pilnvērtīgai atpūtai un ģimenei. Tas ir viens no galvenajiem stresa un depresijas izraisītājiem.

Risinājums? Rūpīgi saplānot darba dienu (neieplānojot neko personīgu) un darba dienas beigās izdzēst darbu no atmiņas!

Meta Group veiktajā pētījumā (2000. gada decembris) atspoguļojas tas, ka IT speciālistu darba laiks 2000. gadā, salīdzinājumā ar 1999., ir paildzinājies pa 36% ASV, un pa 30% ārpus ASV. Savukārt darba ražīgums ir samazinājies pa 47%. ASV 1999. gadā katrs programmētājs ir uzrakstījis vidēji 9’000 kodu rindas, bet 2000. gadā – 7’000 kodu rindas. Protams ka to nosaka darba specifika IT jomā, kur arvien vairāk un vairāk laika tiek patērēts iepazīstot jaunākās tehnoloģijas, lai rastu tām pielietojumu katrā uzņēmumā. Taču ir vēl arī daudzi citi darba ražīguma pazemināšanās cēloņi.

Arī psiholoģiski iemesli bieži ir par cēloni pagarinātai darba dienai. Ja netiek dots pienācīgs vērtējums no vadītāja (atzinība no vadītāja ir kā degviela automašīnai), darbiniekam šķiet, ka vadītājs ir neapmierināts ar paveikto. Šādā situācijā darbinieks cenšas kompensēt to ar milzīgu darba apjomu. Tiek radīta nodarbinātības ilūzija, jeb citiem vārdiem izsakoties – notiek nelietderīga rosīšanās, kuras mērķis ir nevis padarīt, bet radīt darba iespaidu. Kā jau iepriekš secinājām, tiek panākts pretējais efekts – uzkrājas stress, krītas darba spējas, pasliktinās attiecības ģimenē un visbeidzot arī kolektīvā.

Pārstrādāšanās iemesls varētu būt arī hiperatbildības sajūta – kad cilvēks izvirza par prioritāti savā vērtību skalā darbu, aizmirstot, ka vislabākais darba darītājs ir garīgi, emocionāli un fiziski vesels.

Protams, ir nozares, kur šī tendence izpaužas dažādu citu iemeslu dēļ. Piemēram, IT jomā, kur serveris ir pieslēgts internetam 24 stundas dienā, gadās pat nakts izsaukumi. Vai ziņu aģentūru un mēdiju darbā – sensācijas, kuras nekavējoties jāatspoguļo, notiek arī ārpus darba laika. Bet labāk parunāsim par to, ko mēs varam ietekmēt.

Cilvēku, kuram piemīt augstas darba spējas, var pazīt pēc tā, ka viņš maz strādā un daudz padara. Viss tiek padarīts laikā, solīts tiek tikai tas, ko ir reāli izpildīt, un tas arī tiek izpildīts. Tiek pareizi izvirzītas prioritātes (steidzamie un svarīgie darbi), darba diena tiek plānota katru rītu (30 min. plānojot dienu var ietaupīt pat 2 st.). Cilvēks ar augstām darba spējām nenes privāto dzīvi un emocijas uz darbu, jo viņam ir augsts sociālais briedums un tas apzinās, ka tā var negatīvi ietekmēt kolēģu darba spējas un biznesu kopumā. Kā kļūt par cilvēku ar augstām darba spējām? Tas ir vienkārši, bet nav paveicams vienā dienā.

1. Jāsāk jau šodien.
2. Pildīt solījumus, kurus esi sev devis (katra atkāpšanās novājina tevi un mazina iespēju pildīt nākamo solījumu).
3. Fiziska aktivitāte – sports (jāatrod domu biedrs – draugs/draudzene, vīrs/sieva, jo tas palīdz mobilizēties).
4. Jāiemīl savs darbs (tiem, kuri uzskata ka darbu nevar iemīlēt – jānotic ka var).
5. Jānodibina labas attiecības ar kolēģiem, ja tādas vēl nav (darbā Tu pavadi vairāk laika, kā ģimenē).
6. Jāiemācās cīnīties tikai ar to, ko var ietekmēt un pieņemt to, ko nevar ietekmēt.
7. Nenest darbu mājās un mājas uz darbu.
8. Jāiemācās saskatīt nevis to, kas ir darīts, bet to, kas ir padarīts.
9. Jāpievērš uzmanību pat sīkumiem, bet nedrīkst darīt neko nevajadzīgu.
10. Iemācies no galvas – Visskaistākās ieceres, bez mērķtiecīgas darbības, paliek tikai ieceres.

Darba devējs, pirmkārt, savā padotajā vēlās ieraudzīt čaklu darbinieku. Nereti darbinieks ir čakls, bet darba rezultāti ir vāji. Kurš vainīgs? Tādās reizēs darbinieks tiek apvainots nekompetencē, bet galvenais iemesls slēpjas zem tā, ka darbiniekam nav precīzi definēti viņa darba uzdevumi (atbildīgs par visu un neko konkrēti).

Gudrs darba devējs vienmēr skatās uz darba rezultātu un, ja tas nav apmierinošs – tajā vaino pirmkārt sevi. Darbinieks strādā uzņēmumā, kuru ir izveidojis darba devējs. Pilda pienākumus, kurus ir definējis darba devējs. Attiecas pret savu darbu ar tādu atbildības sajūtu un entuziasmu, kā darba devējs ir darbinieku motivējis. Darbinieks prasmīga darba devēja rokās ir kā māls, kuru var veidot un pielāgot esošajai situācijai. Darbinieku var apmācīt, motivēt, atbalstīt un vadīt. Pat ja darbiniekam ir kādi negatīvi ieradumi vai vājības, tos var mainīt prasmīgi strādājot ar padoto. Katra darba devēja pienākums ir panākt, lai visi darbinieki savu uzņēmumu uzskatītu par savu labāko darba vietu, lepotos ar to, mīlētu un cienītu savu vadītāju.

Viduslaiku Japānā viena no augstākajām kastām bija samuraji. Bet augstāk par samurajiem sabiedrības hierarhijā atradās celtnieki, jo tiem bija jāprot projektēt un būvēt pilis, jāpārzina visas materiālu un celtniecības tehnoloģijas, bet galvenais – bija jāprot vadīt un motivēt savus padotos. Es personīgi pazīstu kādas vairumtirdzniecības firmas direktori. Kādu dienu es, ciemojoties pie viņas, biju aizsēdējies līdz darba dienas beigām. Iznākot no pārrunu telpas biju pārsteigts, jo 18.15 viss uzņēmums (apmēram 40 darbinieki) bija kā izmiris. Uz manu izbrīna pilno skatienu direktore atbildēja sev piemītošajā stingrajā tonī: Kad darba diena beidzās, maniem darbiniekiem ir pienākums atpūsties, jo rīt arī ir darba diena. (katru piektdienu firmā notiek kolektīva pasēdēšana, kur neizpaliek kāda glāzīte un jautrības – tā ir iknedēļas apspriede par paveikto un artava kolektīva saliedēšanā).

Savus darbiniekus ekspluatē un izspiež no tiem pēdējo sulu tikai tie darba devēji, kuri nav aprēķinājuši cik izmaksā pieņemt darbā jaunu darbinieku, apmācīt to, ievadīt jaunajos pienākumos; kā arī to, cik liela ir zaudētā peļņa, kura būtu iespējama, ja katrs darbinieks darītu savu darbu ar prieku un lepotos ar to.

Darba devējs iespēju palūgt darbiniekam pastrādāt virsstundas vērtē pozitīvi vairākos gadījumos, teiksim: ja darbs ir jāveic noteiktā laikā, ja jāiesniedz piedāvājums tenderim, ja pasūtījuma izpildes laiku nosaka svarīga klienta vai sadarbības partnera vajadzības. No otras puses, karstie darbi varētu būt paviršas plānošanas un vājas darba organizācijas rezultāts. Darba devēji nereti saskaras arī ar situāciju, kad apmaksātās virsstundas kalpo par iemeslu tam, ka darbinieki atsēž darba dienu speciāli velkot laiku, lai varētu pastrādāt virsstundas pa papildu samaksu. Jāmaksā daudz – padarītais ir niecīgs, bet nākamajā dienā darbinieki ir ar pazeminātām darba spējām. Virsstundas cenšas strādāt arī tie darbinieki, kuri sagaida tuvākajā laikā paaugstinājumu, tādejādi radot iespaidu, ka viņi ir čaklākie darbinieki.

Mūsdienās ir ļoti izplatīts jēdziens nenormēts darba laiks. Nenormēts darba laiks nebūt nenozīmē 12-14 stundu darba dienu. Par darba laiku, apjomu un pienākumiem būtu jāvienojas jau darba interviju laikā un jāatspoguļo darba līgumā. Darba ņēmēji nereti nenormētu darba laiku uztver, kā iespēju ierasties darbā vēlāk, kārtot personiskās darīšanas darba laikā un strādāt ar mazāku atdevi, vai atbilstoši noskaņojumam. Savukārt darba devējam šajā formulējumā slēpjas iespēja palūgt darbinieku pasēdēt virsstundas un pastrādāt brīvdienā, bet nebūt ne ierasties vēlāk darbā nākamajā dienā. Šeit rodas arī galvenās nesaskaņas un domstarpības. Vajadzētu jau no paša sākuma vienoties par darba stundu skaitu nedēļā un darba pienākumiem.

Runājot par darba pienākumiem, tie nereti tiek definēti pēc principa lai nebūtu par maz. Aizmirstās, ka darbinieks ir jauns un ir vajadzīgs laiks lai iepazītos ar jauno kārību un pieņemtajām tradīcijām uzņēmumā. Lielos starptautiskos uzņēmumos jaunie darbinieki tiek ievadīti jaunajā amatā veselu mēnesi. Tiek sastādīts grafiks, pēc kura jauno darbinieku iepazīstina ar pienākumiem, katrs darbinieks pa vienai dienai – rindas kārtībā. Jo aktīvāk jaunais speciālists tiek ievadīts darba pienākumos, jo īsākā laikā tas sāks strādāt ar pilnu atdevi. Bet diemžēl biežāk sastopama ir situācija, kad darbinieks dažu dienu laikā tiek iepazīstināts ar pienākumiem un no tā tiek prasīts tāds pats vai pat labāks rezultāts, kā no viņa priekšgājēja, kurš nostrādājis uzņēmumā jau vairākus gadus.

Bieži ir arī sastopama situācija, kad darbinieks strādā uzņēmumā jau vairākus gadus un viņa augsto darba spēju un uzņēmības dēļ, darba pienākumu saraksts uzaug līdz 12 stundu darba dienai. Cilvēks pārstrādājas, uzkrāj stresu, kā rezultātā krītas darba spējas un sāk veidoties iespaids, ka darbinieks netiek galā ar saviem pienākumiem. Šādā situācijā vajadzētu īpašu uzmanību pievērst darba dienas plānošanai. Jāsastāda veicamo darbu saraksts un jāpieraksta, cik kurš darbs ir aizņēmis laika no darba dienas. Šāda laika plānošana palīdzēs izvairīties no situācijas, kad darba devējs kārtējo reizi palūgs brīvā brīdī paveikt kādu darbiņu. Atliks tikai iepazīstināt darba devēju ar rītdienas laika plānojumu un palūgt padomu, kuru no rītdien ieplānotajiem darbiem var atcelt uz vēlāku laiku. Tas palīdzēs arī atspēkot pārmetumus, par to, ka kaut kas nav paveikts laikā.

Ir arī jāpieprasa no darba devēja, lai tas precīzi definētu, kurš darbinieks ir atbildīgs par katra darba izpildīšanu. Ir pienākumi, kurus pareizāk būtu deleģēt kolēģiem, ja tas ietilpst viņu tiešajos pienākumos, par prioritāti izvirzot tikai tos, par kuriem būs jāatskaitās savam vadītājam. Skaidri definētas atbildības sfēras uzņēmumā veido veselīgu mikroklimatu, jo nav jāmeklē vainīgie par savlaicīgi nepaveiktiem vai aizmirstiem darbiem.

Un visbeidzot tas, ko vajadzētu uzrakstīt ar zelta burtiem, guļamistabā virs gultas katram darbaholiķim. Visvērtīgākie cilvēki sabiedrībā ir fiziski un garīgi veseli, spēcīgi un harmoniski. Piecas stundas veselīga un pilnvērtīga darba ir raženākas par desmit stundu stresa, noguruma un haotiskas rosīšanās. Ko pārmērīgi asu trin, to ātri sadeldē /Lao Czi/.