| |
|
|
Ikdienišķa ainiņa bankā. [12]
Šādas situācijas parasti un vienmēr notiek tur, kur vecāki risināt savas oficiālās darīšanas ierodās kopā ar bērniem. Šis puspatiesais stāsts var kalpot par vienkāršu lasāmvielu, pamācību vai provizorisku scenāriju, jums pašiem vērtēt. Efektivitātes labad ieteiktu dialogus pēc spējām tulkot krievu valodā un lasīt tos nedaudz nervozā tonī.
Kāda Rīgas banka, dienas otrā puse... Viņi sēž bankas vestibilā parasta, reproduktīva ģimene, kas sastāv no vīra, sievas un diviem bērniem. Puikam varētu būt kādi trīs gadi, meitenei - pieci. Cilvēki, kam, iespējams, pieder tipveida divu istabu dzīvoklis kādā no Rīgas guļamrajoniem, ar kredīta reitingu nedaudz virs vidējā, spējīgus apmaksāt vidēja lieluma hipotekāro kredītu, pavilkt 5 gadus vecu auto un pāris sīkus līzingus par sadzīves elektrotehniku. Pašapziņas līmenis, izskatās, ģimenītei arī neklibo...
Kā jau šajā bankā ierasts, klerks līgumus sāk gatavot tikai tad, kad klients ieradies uz to parakstīšanu. Izņemot gadījumu, kad viņus apkalpo kāds jaunais darbinieks, kas pagaidām ir mazāk aizņemts. Iespējams, problēma nav aizņemtībā, bet tikumā pirmajiem tas jau ir iesakņojies, otrajiem nav pat sajēgas, ka tā arī var. Klusībā viņi nosoda vecākos kolēģus ar domu kas tā par attieksmi pret kientu?! Bet sēkla jau iesēta un aizmetusies, pēc tam viņi paši par tādiem paliek. Vecie aiziet un viņi kļūst par piemēru nākamajiem.
Parasti tas aizņem apmēram pusstundu. Stulbs laiks, sēdēšanai iekšā pārāk garš, bet kafijas padzeršanai ārā pārāk īss. Tā nu viņi sēž un gaida. Vīrs ar sievu kaut ko pārspriež, laikam to, kā un kur tērēs naudu. Nu, vispār jau runā tikai sieva, vīrs tikai norūc un māj ar galvu. Nu ja, ņemot vērā vīriešu līderības spējas mūsu valstī...
Bērniem piekodināts sarunā nejaukties un sēdēt mierīgi un klusi. Protams, ka uz tik svarīgu vizīti līdzi nav paņemts rotaļlietu minimums, lai bērni, liekot lietā savu bagāto fantāziju, varētu apmierināt savu vajadzību maksimumu. Tā nu sanāk, ka nemiers burtiski laužās uz āru un liek mazajiem rosīties.
Iesākumā tiek apgūts perimetrs... Tas notiek sekojoši: vispirms puika, kā mazākais un drosmīgākais, paiet gabaliņu pa apkalpošanas zāli, pastāv brītiņu, tad skrien atpakaļ. Pēc kāda laika process tiek atkārtots, bet attālums palielināts. Trešajā piegājienā pievienojas māsa. Ar katru izgājienu bērnu katrīgums mazinās, dodot vietu jautrai bravūrai, turklāt viņu darbošanās izmaina bankas darbinieku rutinēto ikdienu un nedaudz uzlabo to omu. Pēc kāda laika meitene atnāk pie vecākiem un paziņo, ka brālis ir pazudis no redzesloka, un norāda virzienu, kurā pēdējo reizi esot devies. Māte aiziet meklēt, pēc parādās, velkot sīko aiz rokas tādā ātrumā, kas ir nedaudz pārsniedz viņa spēju paskriet. Puisis tiek iemests krēslā ar sekojošu frāzi diezgan emocionālā tonī: Es taču teicu, ka nevajag dauzīties, sēdi šeit un uzvedies godīgi! Nē, nu es vairs nevaru... Nākamreiz ieslēgšu mājās un viss, man pietiek...
Kādu brīdi bērni paklausīgi sēž, līdz ierauga stūrī ūdens aparātu. Meita bez minstināšanās pajautā: Mamma, vai es drīkstu padzerties? Māte bez īpaša entuziasma piepilda plastmasas trauciņu un iedod padzerties. Protams, ka brālis arī grib padzerties. No mātes puses atskan skaļa nopūta un neliela kurnēšana. Pēc trešā lūguma tiek atteikts, lai bērni par sevi parūpējas paši. Nu, bērni rātni paņem savas glāzītes un dodas sevi apkalpot paši. Vispirms tiek dzerts auksts ūdens. Tad aukstais tiek samiksēts ar karsto. Tad tiek pamēģināts karstais, bet, īsti nesmeķējis, tiek atšķaidīts ar auksto. Tā kā lieko ūdeni izliet nav kur, tas līdz pēdējai pilītei tiek izdzerts. Viss beidzās ar to, ka puika aplejās ar verdošu ūdeni un sāk skaļi raudāt, pēc brīža viņš tiek savākts aiz rokas un iemests krēslā ar frāzi: Nekur tevi nevar ņemt līdzi, vienmēr tu pacenties kaut ko sadarīt. Meita mulsi ievelkās savā krēslā. Māte savāc glāzītes un iemet papīrkurvī, neklausot bērnu iebildumiem, ka tās varētu paņemt līdzi uz mājām, kur tām noteikti atradīsies kāds pielietojums.
Pēdējās līguma sagatavošanas 10 minūtes paiet relatīvi mierīgi puikas raudāšana pāriet nervozā īdēšanā, kas tiek apsaukta tonī, pēc kura činkstēšanu labāk neturpināt. Visi garlaicīgi sēž savos krēslos.
Pienācis tas brīdis, kad var parakstīt līgumu, un ģimene tiek aicināta pie kredītu menedžera. Lautātajam pārim sanāk nelielas formālas domstarpības par kredīta nosacījumiem, kas izpaužās sekojošās frāzēs: Kāpēc tik liela likme? Jūs teicāt, ka būs 2 %... A kas tas tāds libors? Nu labi... A kāpēc mums jāmaksā tad, kad ir brīvais grafiks?.. Ak %?.. Nu labi.. A apdrošināšana katru gadu jāmaksā?... A kad varēs dabūt naudu?... A kas pie notāra jādara?... A kas ir Zemesgrāmata?... Un cik tas ilgi ies?... Ko, vēl nedēļu?!... A kāpēc saka: kredīts 1 dienas laikā?... Nekā nesaprotu...
Tālāk jau visam būtu jāiet kā pa sviestu, sarunu piepulējot ar jautājumiem, līdzīgiem:A kredītu pirms termiņa var dzēst?... A var maksāt vairāk, kad ir?... Aobligāti jāmaksā eirās?... A cik liela garantija, ka mēs nepaliekam uz ielas?... Bet... Puika paziņo:Mamma, man gribās čurāt! - neizbēgams ūdens orģiju rezultāts! Māte: Tev stipri vajag? Sīkais: Jā! Sieva vīram:Klausies, ko tagad darīt? Klerks paskaidro, ka pirmajā stāvā ir pieejama tualete. Kurš vedīs sīko uz toču? Protams, tēvs! Nedaudz kurnēdams, vecais savāc sīci un dodās ārā no zāles. Vēl viņš nav pazudis aiz durvīm, meita kautrīgi klusām kaut ko saka mātei. Māte nobļaujās pa visu zāli: Ko? Ko tev vajag?, uzvilkdamās arvien vairāk. Uzzinājusi atbildi, nosēcas izmisuma nespēkā:Tu ātrāk nevarēji pateikt, skrien fiksi pakaļ. Bože upasi! Izrādās, ka meitai arī vajag uz tualeti. Vai viņai tiešām vajag, vai gājiens tika veikts tikai kompānijas pēc vēsture klusē.
Kamēr ģimenes, tā saucamais, galva uzpasē mazos pie nokārtošanās, klerks skaidro sievai tālākos kredīta nosacījumus, pacietīgi atbildot uz kundzes uzdotajiem jautājumiem. Pēc 10 minūtēm atgriežas tēvs ar abiem bērniem, kuri izskatās ļoti apmierināti, pa ceļam dabūjuši žūksni ar bukletiņiem par pensijas uzkrājumiem, jauno projektu piedāvājumiem, kredītkartēm utml lietām... Izskatās, ka puikam pamatīgi nolieta bikšu prieksha, domāsim to labāko un pieņemsi, ka tikai ar ūdeni, neveikli mazgājot rokas.
Sieva, kurai vairs nav vēlmes klausīties visu pa otram lāgam, paskatās pulkstenī un nokomandē: Es jau parakstījos. Paraksties tu arī, man visu izstāstīja, izskatās normāli (tolkovo), jo pēc 5 minūtēm beidzās stāvvieta, vēl jāiziet līdz notāram, pēc tam jāiebrauc veikalā, pēc tam...
Atverās bankas ārdurvis, un tur viņi jau nāk. Puika atkal raud... Māte viņu no visas sirds sunī, pārmetot, ka nekur nevarort tādu sušķi ņemt līdzi, piedāvājot tajā pašā laikā pašam paskatīties uz sevi no malas, un draudot identiskā situācijā vai nu ieslēgt mājās, vai aizsūtīt uz bērnu dārzu, vai atstāt pie babuškas, vai nogriezt līdz šim izrādītās privilēģijas. Puika cenšas šo verdiktu apstrīdēt, taču īdēšanas, šņukstēšanas un purpuļu dēļ viņa argumenti skaidri nav saklausām. Un kuru tie interesē? Tēvs nes celofāna kabatiņā iesaiņotu dokumentu paciņu un mēģina izlasīt kaut vai līguma pirmo lapu. Viņa sejā lasāma skaidra neizpratne par pēdējā pusstundā notikušo. Viss, ko viņš saprot būs jāstrādā dūšīgāk, lai apmaksātu klātnākušo saistību. Bet mužiki jau parasti šādās situācijās ir noskaņoti sekojoši: Prarvjomsja! Toties meita laikam ir uztvērusi nāciena mērķi un provizorisko rezutātu un, pārbļaujot jau tā skaļo brāli, īstajā laikā un vietā izsaka mātei lietišķu piedāvājumu: Mammu, aizbrauksim līdz tirgum pie mājas un nopirksim man kaķīti!
Autors: Modris Posse (www.brokeris.lv)
| |
|
|
|
|
|
|
|
Lasītāju komentāri [12]
Iesaki šo draugam
|
|
|
| |
